Kultras Rondo

Dienā, kad notiek Pasaules diktāts latviešu valodā, raidījumā saruna par valodu un tās lietojumu. Latviešu valoda asajā valodu konkurencē. Kā motivēt lietot dzimto valodu  gan ikdienas saziņā, gan akadēmiskajā vidē un kāda loma valodas mūžīgajās pārmaiņās ir mūsu katra attieksmei? Kultūras rondo studijā rakstniece, redaktore  un tulkotāja Ieva Melgalve, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš un tulkotāja un atdzejotāja Ieva Lešinska. Ieklausāmies arī diskusijas "Bro, mēs kinda esam valodas krustcelēs" fragmentos, kas šogad notika sarunu festivālā "Lampa".

Latvijā ceļu pie skatītājiem sāk filmu studijas "Rija" kopražojuma ģimenes animācijas filma „Meitene dzinējsuns”. Mūsdienīgs un aizkustinošs ģimenes kino par meitenei Mēriju, viņas īpašajām attiecībām ar vecmāmiņu, kopīgo hobiju – veselīgo ēdienu gatavošanu, kā arī par ģimenes spoku, kurš eksistē, lai palīdzētu Mērijai uz mūžu atvadīties no omītes. Filma jau rādīta Berlīnes kinofestivālā un 2023.gadā saņēma Eiropas Kino akadēmijas nomināciju „Labākā Eiropas pilnmetrāžas animācijas filma”. Filmas galvenā varone ir 11 gadus vecā Mērija, kura lieliski saprotas ar savu vecmāmiņu. Abām patīk gatavot ēst, un Mērija sapņo kādu dienu kļūt par šefpavāri, taču vecmāmiņas mūža nogale tuvojas un viņa nokļūst slimnīcā. Kādu dienu pie Mērijas ierodas mistiska sieviete, kas aizved Mēriju, viņas mammu un vecmāmiņu ģimenes vēsturē. Brauciens ļauj dzimtas sievietēm citai citu patiesi iepazīt. “Meitene dzinējsuns” ir Luksemburgas, Itālijas, Īrijas, Apvienotās Karalistes, Latvijas, Igaunijas un Vācijas kopražojuma filma.  La

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas ja

18. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Lauras Jēkabsones darbs „Folkpasija. Francis Trasuns” – pirmā pasija latgaliešu valodā. Kā sakrālajā pasijas formā iepludināt tautas mūzikas elementus un latgaliešu valodu? Kā viena cilvēka dzīves veikumu – Trasuna darbu latgaliešu kultūras gara uzturēšanu – izteikt šodienas izteiksmē? Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Jēkabsoni, Rīgas projektu kora vadītāju Kristoferu Volšu Sinku un libreta autori Annu Rancāni. Franča Trasuna dzīves gājums cieši sasaucas ar pasijas formu. Komponiste Laura Jēkabsone, iedvesmojoties no Baha un citu komponistu pasijām, radījusi pirmo pasiju latgaliešu valodā. Šis pirmatskaņojums atspoguļo Latgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidību, apvienojot latgaliešu valodu, tradicionālos garīgos dziedājumus un tematisko līniju. Libreta autore ir latgaliešu dzejniece Anna Rancāne. „Folkpasijas” pasaules pirmatskaņojumā piedalīsies Rīgas projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris,

Valmieras pilsētas muzejā tikko durvis vērusi mākslinieka Niklāva Strunkes 130. gadadienai veltīta izstāde „Čau, Niklāv Strunke!”. Tieši Valmieras apkaime ir par „slavenāko latviešu itāli” dēvētā meistara dzimtā puse, bet tik plašā skaitā viņa darbi šeit skatāmi pirmoreiz. Uz izstādi Valmierā aizceļojuši gan 25 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja eksponāti, gan citu muzeju un privātkolekcionāru krājumi, kas pievēršas gan Strunkes jaunībai Valmieras pusē, gan mūža mīlestībai uz Itāliju. Izstādes īpašā odziņa ir vairāki desmiti grāmatu ar Strunkes ilustrācijām, kuras muzeja rīkotā akcijā izstādei aizdevuši apkaimes iedzīvotāji no saviem grāmatplauktiem. Valmieras pilsētas muzeja durvis veru pāris dienu pirms izstādes atklāšanas, kad zāle vēl smaržo pēc krāsas un muzeja komanda kā skudriņas steidz pabeigt iekārtošanas darbus. Šī ir muzeja lielākā izstāde šajā gadā. Muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Arta Rozīte stāsta, ka Niklāva Strunkes 130. gadskārtā gribējies valmieriešiem un pilsētas viesiem atgā

Gleznotāja Helēna Henrihsone ar saviem "Klejotājiem" atgriežas un vienlaikus atklāj jaunās Latvijas Nacionālās rakstniecības un mūzikas muzeja telpas Mārstaļu ielā 6. Tas ir stāsts par krāsām, attiecībām, jušanu un saredzēšanu un arī par to, ka nekur diži tālāk par primāta esības satvaru neesam tikuši. Arī Kultūras rondo devās uz jauno izstādi un tikās ar mākslinieci. No 11. oktobra līdz 9. novembrim sadarbībā ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju (LNRMM) norisināsies mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Klejotāji”, kurā aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu. Ar izstādes starpniecību apmeklētājiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt LNRMM telpas Mārstaļu ielā 6, kur 2025. gadā tiks atklāta muzeja ekspozīcija “Prokrastinācija & Radīšana”.  Figuratīvās kompozīcijās Heinrihsone atklāj saskarsmes nozīmi attiecību veidošanā. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izz

Par ironiju, smiekliem un melnā humora esamību, kā arī skatītāju uztveri Kultūras rondo saruna ar komiķi Jāni Skuteli, kurš radījis inspektora Fraija tēlu Jaunā Rīgas teātra izrādē "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!". Tēlot policistu, kas nemitīgi ir iereibis, vai spēj empatizēt ar šo tēlu? Jānis Skutelis: Jā, noteikti, viņš, man liekas, ārkārtīgi sirsnīgs personāžs būtu varējis būt, bet ir arī savā ziņā tāds sistēmā iekūlies. Jo par sistēmu arī ir stāsts. Kaut kādā brīdi es mēģinājumu procesā atcerējos "Maskava - Gailīši", kaut kas līdzīgs, līdzīga tā sajūta. Ja tu apzinies situāciju, kurā tu atrodies, vienīgais, ko tu varu izdarīt, ir dzert. Un maksimāli daudz. Ir dzirdēts par šo izrādi, ka Skutelim nekas nav jātēlo un viņš ir "nozadzis izrādi", lai arī ir otrā plāna loma. Jānis Skutelis: Tas, ka man nekas nav jātēlo. Es sākumā to uztvēru ar vieglām aizdomā, tagad sāku to uztver arvien pozitīvāk. Tas, ka man nekas nav jātēlo, man teica "Lindā vistā", man pēc tam tā teica "Pelikānos", ka vienkā

Lai gan daudzus gadus viņš burtiski liedza sev gleznot, kaislība pret glezniecību ne brīdi neapdzisa. Kopš aiziešanas no Rundāles pils muzeja direktora amata pirms pieciem gadiem Imants Lancmanis gleznošanai nodevies ar pilnu krūti un lielu virsotni piedzīvoja pirms diviem gadiem, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja Lielajā zālē tika atklāta plaša viņa darbu izstāde „Imanta Lancmaņa māksla”. Pēc šīs izstādes tapusi un tikko dienasgaismu ieraudzījusi Lancmaņa glezniecībai veltīta grāmata, kuras autore ir šīs izstādes kuratore, mākslas zinātniece Helēna Demakova. Teju četrsimt lappušu biezā grāmata ir rezultāts vairākus desmitus gadu ilgai draudzībai, kas vieno Imantu Lancmani un mākslas zinātnieci Helēnu Demakovu. Demakova atceras, ka ar Imantu Lancmani iepazinusies 80.gadu beigās, strādādama Kultūras ministrijā. Vēlāk kopā ar citiem ekspertiem bijuši Sorosa Mūsdienu mākslas centra valdē. Kā kuratore viņa Lancmaņa darbus iekļāvusi vērienīgā Baltijas mākslas izstādē Varšavas nacionālajā mākslas galerijā.

Galerijai „427” aprit desmit gadu. Vai 10 gadi laikmetīgās mākslas galerijai ir daudz vai maz? Kultūras rondo tiekamies ar māksliniekiem Ievu Krauli-Kūnu, kuras izstāde “Rīma” šobrīd skatāma galerijā, un Kasparu Groševu, kurš ir arī galerijas vadītājs. Viņi tikko atgriezušies no Viļņas laikmetīgās mākslas gadatirgus. Tāpēc arī interesējamies, kādas vēsmas laikmetīgās mākslas pasaulē virmo Lietuvā un kāpēc, lai nonāktu pasaules apritē, māksliniekam nepieciešams galerijas aizsegs?

Liepājas Simfoniskais orķestris atklājis savu 144. sezonu un sācis rudens koncertturneju pa Latvijas pilsētām.  Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa būs vijolniece Paula Šūmane. Ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Bet orķestra direktoru Uldi Lipski izvaicājam par orķestra turpmākajām iecerēm. Ar koncertiem Saldus novada Kalnos un koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas Simfoniskais orķestris aizsāka savu rudens koncertturneju pa vairākām Latvijas pilsētām. Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa ir vijolniece Paula Šūmane, kuras sniegumā varēs baudīt virtuozo Žana Sibēliusa Vijolkoncertu. Liepājas Simfoniskā orķestra Latvijas turnejas programma vēl skanēs: 10. oktobrī pulksten 19 – “Ulbrokas pērlē”; 11. oktobrī pulksten 18 – Daugavpils Vienības namā; 12. oktobrī pulksten 18 – Smiltenes Kultūras centrā. Diriģents un orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma koncerta programmā līdzās pasaulē ievērojamiem klasiķiem – Žanam Sibēliusam un Antonīnam Dvoržākam – licis arī liepājnieka Agra En

Latvijā tikai 30. gados rodas skaņu ierakstu studijas un rūpnīca “Bellaccord-Electro” izdod skaņuplates. Par skaņuplašu tirgus galvenajām tendencēm 20. gadsimta 20.–30. gados Kultūras rondo izvaicājam mūzikas vēsturnieku Albertu Rokpelni, kurš nākamajā nedēļā aizsāks lekciju ciklu Nacionālajā bibliotēkā, papildinot izteiksmīgo izstādi “Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram”. Studijā būs arī  izstādes  kuratore Anete Skuja. Izstāde iepazīstina ar skaņas ierakstu un atskaņošanas tehnoloģiju kultūrvēsturisko mantojumu un  attīstību visa 20. gadsimta ietvaros. Kā pieturpunkti tiek izcelti nozīmīgākie skaņas nesēji un to atskaņotāji. Izstāde atspoguļo, kā ierakstu klausīšanās no elitāras privilēģijas pārtop par ikkatra cilvēka ikdienas sastāvdaļu, kļūstot par savas identitātes paušanas veidu, kultūras piederības atspoguļotāju un pretošanās paudēju politisko pārmaiņu laikos.  Izstādes scenogrāfija veidota, virzoties no fonogrāfa un turpinoties līdz pat kompaktdiskam. Šāda secīga virzība ieskicē

Dzīvojam tik tuvu līdzās, bet viens par otru tikpat kā neko nezinām – šo paradoksu latviešu un igauņu attiecībās rauga mainīt Valmieras teātris un Ugala teātris no Vīlandes Igaunijā, atjaunojot sadarbību pēc vairāku desmitu gadu pauzes un iestudējot kopīgu izrādi četrās valodās „COSMOPOLITAN”. Tas ir stāsts par savu sakņu apzināšanos un ka pasaule reizēm ir daudz mazāka, nekā mums šķiet. Izrādes ievads ienes skatītāju atšķirīgajā latviešu un igauņu valodas skanējumā, kas vēlāk uz skatuves savīsies pavisam organiskā esībā. Aktieru runāto pavada titri, bet aktieri – gluži kā dzīvē – mēģina saprasties, starpniecībai izmantojot arī angļu un krievu valodu. Izrādes darbība norisinās viesu namā uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur pēc jauna un ambicioza amerikāņa Endrjū aicinājuma sabraukuši igauņu un latviešu jaunuzņēmēji un investori, lai attīstītu kādu mākslīgā intelekta vadītu tehnoloģiju. Viesu namu vada tēvs un dēls, kurus arī spēlē tēvs un dēls – Januss un Eduards Johansoni. Kompānijas rietumniecisko omul

Kāpēc rakstīt dzeju, kāpēc lasīt dzeju, kāpēc izdot grāmatā? Kultūras rondo iepazīstam jauno dzejnieci Līvu Martu Rozi un klausāmies dzeju no viņas debijas krājuma "Struktūra", kuru izdevis apgāds "Punctum". "Grāmata ir sajuta, ka kaut kas ir novests līdz galam un iesaiņots skaitā, elegantā formātā," atzīst Līva Marta Roze. Dzejoļi top, top, kādā brīdī to ir daudz. Krājumā ir apmēram septiņu gadu laikā krāti dzejoļi, bet daudz palikuši arī ārpus. "Ir dzejoļi, kurus uzrakstot, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir kaut kas labs; ir dzejoļi, par kuriem uzreiz ir skaidrs, ka tie ir slikti dzejoļi, bet tie tāpat ir jāuzraksta tīri rakstīšanas pēc, jo nevar arī visu laiku štancēt tikai labus tekstus, pa vidu ir arī ne tik labi teksti. Tad ir dzejoļi, kuri pirmajā mirklī neliekas pārliecinoši, bet paiet kāds laiks un tad tu uz viņiem paskaties ar lielāku distanci un saproti, ka patiesībā ir diezgan okay," stāsta Līva Marta Roze. "Mežs sakārto prātu, palīdz apklusināt domas," bilst Līva Marta Roze, atklājot arī, ka pēc 4

Kā senču piedzīvotās traumas turpina mums nākt līdzi arī pēc vairākām paaudzēm un kā mēs varam dziedināt savu ievainoto kolektīvo atmiņu – nevis lai aizmirstu, bet lai būtu vieglāk dzīvot? Par šiem jautājumiem mudina domāt mākslinieces Lauras Veļas izstāde „Ievainotā atmiņa” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tās centrā ir pagājušā gadsimta 40.gadu deportācijas, kas personīgi skāra arī mākslinieces ģimeni. Laura Veļa traumatiskās atmiņas pētniecībai veltījusi savu doktora darbu, bet izstādē dažādos medijos no glezniecības līdz tēlniecībai koncentrētas mākslinieces pārdomas par deportāciju ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. “Es smejos, ka šai manai izstādei ir 588 līdzautori,” saka māksliniece Laura Veļa, iepazīstinot ar LNMM Kupola zālē iekārtoto izstādi. Tās pamatā ir gadiem ilga pētniecība, un 588 līdzautori nav joks – tieši tik daudz cilvēku savulaik atsaucās viņas anketai par deportāciju atmiņām ģimenē. “Arī manā ģimenē, līdzīgi kā citās, ir izsūtīšanas stāsts – tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa ar manas

Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš,

Neaptverams pirmizrāžu piedāvājums, koncertsezonas atklāšanas, mākslas festivāli un Dzejas dienas – Kultūras rondo izcēlumi Mēneša apskatniekā, atskatoties uz septembri, kopā ar ekspertiem. Vērtē teātra kritiķe Zane Radzobe, mūzikas kritiķis Armands Znotiņš, Latvijas TV žurnālists Jānis Lācis un mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča.

„Ar gadiem dabas klātbūtne man ir arvien nozīmīgāka,” saka rotu mākslinieks Guntis Lauders, kura personālizstāde „Trīs putni un melns koks” pašlaik ir skatāma galerijā „Apsīda” Vecrīgā. Dabas motīvi Laudera rotās allaž ir klātesoši, bet šajā izstādē tajos ienācis arī pasaules nemiers. Blakus melnajam kokam – izdegušai zemei – mākslinieks meklē trīs putnus: ticību, cerību un mīlestību. Galerijā „Apsīda” Latvijas Radio viesojās brīdī, kad Guntis Lauders ar sievu  Ingūnu un kolēģiem vēl iekārto vitrīnas. Izstādes tēma Guntim Lauderam radusies, asi izjūtot Krievijas sākto karu Ukrainā un nemierīgo pasauli mums apkārt. „Es nekad neesmu ņēmis tādu politiskāku nosaukumu vai domu, bet tomēr man radās šie „Trīs putni un melns koks”. Tā kā man ļoti mīļa ir daba, tad melnais koks simbolizē Ukrainas izdegušo zemi, kas paliek aiz karalauka. Liekas, ka tas vienīgais glābiņš un izeja ir putni gaisā, kas kopš seniem laikiem simbolizē mīlestību, cerību un ticību. Manuprāt, ja tās lietas apvienosies vienā veselā, tad arī ko

Par Žaka Ofenbaha operas “Hofmaņa stāsti” jaunāko iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā Kultūras rondo pārrunājam ar trim radošās komandas pārstāvjiem - režisoru Aiku Karapetjanu, uzklausot viņa versiju par izrādi, tiekamies arī ar Olimpijas tēla atveidotāju Anniju Kristiānu Ādamsoni un horeogrāfi Lindu Mīļo. Žaks Ofenbahs ar savu pēdējo operu “Hofmaņa stāsti” vēlējās ierakstīt sevi mūzikas vēsturē kā nopietnu komponistu. Ja paskatāmies operu repertuārā, šķiet, viņam tas ir izdevies. “Hofmaņa stāsti” ir Zalcburgas festivālā, Ņujorkas Metropoitēna operā. Un, protams, kas mūs pašlaik interesē visvairāk – “Hofmaņa stāsti” piedzīvojuši pirmizrādi Rīgā. Latvijas Nacionālajā operā 26. septembrī bija pirmizrāde sezonas pirmajam jauniestudējumam – Žaka Ofenbaha operai "Hofmaņa stāsti", kas top franču diriģenta Frederika Šaslēna muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā, informē opernama pārstāvji. Uzveduma scenogrāfs ir Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka, horeogrāfe – Linda Mīļā, gaismu m

Leļļu teātris jubilejas sezonā atskatās uz savu vēsturi ar pirmizrādi "Leģendāra izrāde" par Tīnu Hercbergu un izstādi par leģendāro leļļu meistaru Pāvilu Šenhofu, kā arī uzdod jautājumu "Kurp doties?", rīkojot starptautisku konferenci par laikmetīgu teātri. Kultūras rondo saruna ar dramaturģi Anci Muižnieci, kura pētījusi arī Leļļu teātra vēsturi, un mākslinieci Pamelu Butāni, kura veidojusi izstādi. Raidījumā arī kāds muzikāls stāsts. Latvijas Leļļu teātris savā 80 gadu jubilejā ir izdevis jaunu albumu „Brūklenes un mellenes”, kurā skan mūzika no pēdējo desmit gadu izrādēm. Autoru vidū ir teātra mūzikas laukā gan labi pazīstami, gan pavisam jauni vārdi, bet ierakstos dzirdamas visu Leļļu teātra aktieru balsis. Ar to teātris turpina tradīciju albuma formā dokumentēt Leļļu teātra izrāžu muzikālo vēsturi. Šis albums ir ilggadējās Leļļu teātra aktrises Daces Vītolas sirdsdarbs. -- 4. oktobrī Latvijas Leļļu teātris svinēs savu 80. dzimšanas dienu, kurai par godu organizē plašu starptautisku profesionālās att

Klajā laists jauns Rīgā mitušā 20. gadsimta filozofa un kritiķa Valtera Benjamina darbu krājums "Vienvirziena iela". Kultūras rondo studijā ar savām atziņām par Benjaminu dalās krājuma priekšvārda autors Artis Ostups. Viņš savam tekstam licis nosaukumu "Benjamina spēle". Lasītāji Valteru Benjaminu (1892–1940) pazīst galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. "Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus "Vienvirziena iela" (1928) un "Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā" (1938), mēs iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi," norāda izdevēji. Krājums rosina pētīt pilsētas iekļautību dzīvē un domās, kā arī pārdomāt bērnības sabalsošanos ar turpmāko dzīvi. Darbs "Vienvirziena iela" iezīmē pagriezien