Kultras Rondo

RIXC Mākslas un zinātnes festivāls šogad pievērš uzmanību sestajai maņai, kas pierādīta zinātniski. 23. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde „Simbiotiskās maņas”, savukārt 24. oktobrī RIXC galerijā atklās Rasas un Raita Šmitu izstādi „Sensorās dzīles”. Līdzās izstādēm festivāla ietvaros norit starptautiska konference „Open Fields”. Festivālu atklāja performance un performatīva jauktās tehnikas instalācija „Laipni lūdzam”. RIXC festivāla nosaukums - mākslas un zinātnes festivāls - jau liecina, ka mēģina sasaistīt dažādas jomas, dažādus organismus,  dažādas lietas, kuras ne vienmēr iet kopā. Un tātad mākslas un zinātnes festivāla  izpētes centrā šogad simbioze, festivāla koncepciju formulē māksliniece, RIXC līdzdibinātāja Rasa Šmite. Festivāla galvenais uzsvars jau vairākus gadus  ir izstādes, un tādas šoreiz divas – jau iekārtota un skatītājus gaida Latvijas Nacionālajā bibliotēkā  izstāde „Simbiotiskās maņa(s)”, izstādes kuratoti Rasa Šmite un Raitis Šmits. Izstādē eksponēti deviņi  māksl

Pirms gada darbu sāka Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane. “Daugavpils, Mežciems, restorāns” –  tīmekļvietnes "digitalabiblioteka.lv" pirmā darbības gada laikā lietotāju biežāk meklētie vārdi blakus interesei par Kapu ielu, dzirnavām, Aizputi, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentu un citām vietām, personībām un vārdiem. Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, k

Kur citi redz iekritušus griestus, nolupušas sienas un aizgājušo laiku mantām piekrautus gaiteņus, viņi pamanījuši vietu jaunam radošam kvartālam ar telpām koncertiem, kopiestrādei, restorānam, radošajām rezidencēm un ne tikai. Viņi ir Ivuškānu ģimene, kas šogad savā aprūpē pārņēmuši ilgus gadus tukšo Liepājas tipogrāfijas ēku. 19.gadsimta nams Liepājas centrā tagad pārtapis Tipogrāfijas radošajā kvartālā un vasarā sāka uzņemt apmeklētājus pagalmā, bet tikko durvis vērusi arī pirmā zāle iekštelpu pasākumiem. Atverot Tipogrāfijas radošā kvartāla smagos vārtus, virs kuriem joprojām ir vēsturiskais un daudziem liepājniekiem pazīstamais uzraksts „TIPOGRĀFIJA”, pirmo satieku nevis kvartāla jauno apsaimniekotāju Jāni Ivuškānu, bet gan mūziķi Kristapu Pucenu no apvienības „Monday in Space”, kas vakarā sniegs te pirmo iekštelpu koncertu. Ar mūziķiem tiksimies pēc brīža, bet vispirms pēc Kristapa norādēm dodos meklēt Jāni Ivuškānu, ko 4500 kvadrātmetru lielajā ēkā nemaz nav tik viegli izdarīt. Lai gan rokas pilnas

Rituāli – vienojošais komponistes Annas Fišeres un grieķu 20. gadsimta leģendas Jaņņa Ksenaka mūzikā un komponistes lielformāta opusā „Hagneia”. Vai ir iespējams smalku matemātiku pārvērst laikmetīgās mūzikas skanējumā, turklāt ar partitūru sitaminstrumentiem? Vai metāllūžņos ir ieslēgta skaniska dvēsele? Un – vai ar rituāla spēku spējam nonākt kādā citā – sakrālākā vai „pirmsplūdu bezgrēcības” telpā? Kultūras rondo tiekamies ar koncerta radošo komandu – sitaminstrumentālistiem Guntaru Freibergu un Juri Āzeru, mākslinieku Miķeli Fišeru un komponisti Annu Fišeri.  26. oktobrī koncertzālē "Cēsis" gaidāmā otrā koncertprogramma, kas tapusi, Guntaram Freibergam un Jurim Āzeram esot koncertzāles rezidējošajiem māksliniekiem. Koncerts "Rituāli" iecerēts kā laikmetīgās mākslas spogulis ar mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi. Tajā dzirdēsim 20. gadsimta leģendas Jaņņa Ksenaka skaņdarbus perkusijām, kā arī latviešu komponistes Annas Fišeres mūziku, tai skaitā jaundarba "Hagneia" pasaules pirmatskaņojumu. Scenogrāf

Kas bija "Latgales Veidenbaums" – dzejnieks Seimaņs Putāns? Kādu mantojumu viņš latgaliešu un arī visas Latvijas literatūrā un kultūrtelpa? Par leģendām apvītā pagājušā gadsimta dzejnieku Seimaņu Putānu un viņa dzejas atdzimšanu hiphopa koncertuzvedumā “Putāns. Toreiz un tagad” un grāmatā saruna Kultūras rondo.   Stāsta Marģers Zeitmanis, Seimaņa Putāna mazmazdēls, radošā kvartāla "Zeit" vadītājs Līgatnē, Renāte Vancāne, grāmatas "Kūpuotī roksti" sastādītāja un Latgales kultūrvēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja, un latgaliešu repere ŪGA (Daiga Barkāne) koncertizrādes “Putāns. Toreiz un Tagad” programmas radošā vadītāja. Leģendām apvītā un vienmēr pret straumi un sistēmu ejošā Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna (1892-1969) dzeja ir restartēta jaunā skanējumā. Spilgts, provokatīvs, mūsdienīgs un ļoti tiešs – tāds ir jaunais skanējums. Un tāda ir Seimaņa Putāna dzeja, kas piedzīvos šodienu. Ūga, Gustavo, Ansis un Jānis Skutelis to ierunās, iedziedās un pasniegs no sava skatu punkta. Svaigs skatījums, bet

Rīgas Porcelāna muzejā pašlaik skatāma neliela, kompakta izlase no Kauņas mākslas keramikas „Jiesia” rūpnīcas produkcijas. Dažādi kaula porcelāna izstrādājumi – servīzes, trauku komplekti un atsevišķi priekšmeti sniedz ieskatu  mākslinieciski augstvērtīgu priekšmetu ražošanā 80. – 90.gados, kā arī rāda studentu darbus, kas Lietuvā apgūst kaula porcelāna rūpniecisko tehnoloģiju. Kauņas mākslas keramikas fabrikas „Jiesia” porcelāna darbu izstāde pie mums ir gaidīta, uzsver mākslas vēsturniece, Rīgas Porcelāna muzeja vadītāja Iliana Veinberga, jo muzeja stratēģijā svarīga Baltijas dimensija, skatīšanās kaimiņu  Lietuvas un Igaunijas virzienā. Pirms ieskatīties kaula porcelāna produkcijas ekspozīcijā, svarīgi zināt, ka „Jiesia” rūpnīcas aizsākumus var attiecināt uz 20. gadsimta 30. gadu vidu, kad Kauņas piepilsētā Viljampolē, Lietuvā, tika dibināta Zālbera podiņu un keramikas fabrika. Padomju okupācijas laikā ražotne nacionalizēta un 60.gados uzsākta sadzīves keramikas ražošana. 1967.gadā ražotni pārdēvēja par

Kādas izredzes Latvijai kļūt par viesu valsti Frankfurtes grāmatu tirgū un kādi resursi ir platformas „Latvian Literature” rīcībā, lai pārstāvētu Latvijas literatūru pasaulē, pārrunājam studijā kopā ar literārajiem aģentiem Santu Svažu (Zvaigzne ABC) un Vili Kasimu („Latvian Literature”), kuri tikko atgriezušies no Frankfurtes, un platformas „Latvian Literature” vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazausku. Inga Bodnarjuka-Mrazauska norāda, ka Latvija gaida viesu valsts statusu Frankfurtes grāmatu tirgū jau ilgāku laiku un gatavojas jau vairākus gadus šim notikumam. Gatavojas jau sesto gadu kopš Latvija bija viesu valsts statusā Londonas grāmatu tirgū. Oficiāls Latvijas pieteikums Frankfurtes grāmatu tirgum iesniegts 2021. gada janvārī. Šobrīd Latvija gaida atbildi, ka varētu būt viesu valsts statusā 2028., 2029. vai 2030. gadā. "Kad Latvija būs viesu valsts statusā, grāmatām uzmanība daudzkāršosies. Tas ir tas, ko visi grib, lai grāmatas ne tikai tiek izdotas ārzemēs, bet arī tiek pamanītas, recenzētas, pirktas, un

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. g

Šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis,” jaunās Liepājas teātra izrādes „Dievs ir šeit” programmiņā raksta dramaturģe Ludmila Roziņa. Teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa režijā skatuves dzīvi sācis viņas pieredzes stāsts par neauglību un zaudējumu, kurā liela cerība un ticība labajam mijas ar bezspēcību un skaudru realitāti. Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības. Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde „Dievs ir šeit”. Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes. Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko l

Izdevniecība "Orbīta" laidusi klajā rakstnieka Svena Kuzmina grāmatu “Brīvībene” – stāstu par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem no jauna mākslinieka skatpunkta. Kultūras rondo tiekamies ar autoru. “Brīvībene” vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies. Taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Grāmatas autors Svens Kuzmins par jauniznākušo darbu saka: “Tas ir stāsts par dzimtas spožumu un postu, par ticību mākslai un par vestures slāņiem, kurus glabā ne tikai šī, bet arī daudzu citu vecās Eiropas namu sienas.” Grāmatas pieteikumā autors raksta, ka visam tajā aprakstītajam ir

Filma kā rokmūzikas performance, mītisks rituāls un skaņas piedzīvojums – tā režisors Uģis Olte saka par savu jaunāko kino darbu „Tesa man”, kas 17. oktobrī atklās vienpadsmito Rīgas Starptautisko kinofestivālu jeb Riga IFF. Stundu garā mūzikas, kino un dabas sintēze tapusi, grupai „Tesa” satiekoties ar brīvdabas mākslas telpas „Savvaļa” scenogrāfiju un ļaujoties dabas neparedzamībai. Drustos, Vidzemes augstienē, atrodas mākslinieka Andra Eglīša īpašums – plaša un mežonīga dabas teritorija, ko pirms četriem gadiem mākslinieks atvēra ikvienam interesentam, ar domubiedriem radot brīvdabas mākslas telpu „Savvaļa”. Tieši šī vieta kļuva par vienu no impulsiem Uģa Oltes jaunajai mūzikas filmai „Tesa man”. „Daba ir lieta, kam es esmu ilgstoši pievērsies; mūzika ir kaut kas, kas rotējis riņķī vienmēr. Tās abas salikt kopā tieši tā, kā vienmēr esmu gribējis, ir šī darba pamatu pamats,” saka režisors. „Man liekas, ka veids, kā cilvēks reaģē uz dabu, ir diezgan intuitīvs. Daba spēj diezgan viegli iedarbināt kaut kādus

Grafiskais dizains, vide un interjers, kinētiskā māksla – jomas, kurā strādāja mākslinieks Jānis Krievs. Viņa retrospekcijai Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā dots zīmīgs nosaukums „Pagājusī nākotne”. Kā bija iespējams padomju stagnācijas gados radīt modernu dizainu bez datoriespējām un aiz dzelzs priekškara. Par Jāņa Krieva devumu 20. gadsimta 70.–80. izvaicājam izstādes kuratoru Vilni Vēju un arhitektu, Jāņa Krieva dēlu Niklāvu Krievu. Ja arī Jāņa Krieva vārdu dzirdat pirmoreiz, Rīgas Centrālajā stacijā noteikti esat bijuši. Laikā no 1980. gada. Vilcieniem ir būtiska nozīme arī izstādē. No 18. oktobra līdz 2025. gada 26. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma latviešu dizainera un vides mākslinieka Jāņa Krieva pirmā retrospekcija “Pagājusī nākotne”, kas daudzpusīgi iepazīstina ar viņa sniegumu dizainā, kinētikas, vides un interjera mākslā. Izstāde piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Jānis Krievs (1942–2016) bija vi

Latgaliešu valoda teātrī nav tikai izklaides elements vai eksotika, tā ir valoda, kurā var runāt par nopietnām lietam un filozofēt. Daugavpils teātrī 16. oktobrī Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses lugas "Kaids nūteikti atīs" (Kāds noteikti atnāks) pirmizrāde. Tā būs laikmetīga teātra spēle latgaliski – filosofisks trilleris par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā. Juna Foses darba nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā nav nejaušība. Tieši šajās dienās notiek Ziemeļvalstu dienas Daugavpilī, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, aicinot iesaistīties Daugavpils teātri, piedāvāja ideju iestudēt kādu no Juna Foses darbiem. Fose raksta savus darbus jaunnorvēģu valodā – "nynorsk", kuru, līdzīgi kā latgaliešu valodu, ikdienā lieto neliela sabiedrības daļa. Pirmo reizi kādai no lugām – šajā gadījumā “Nokon kjem til å kome” ir tapis tulkojums pa tiešo - no "nynors

Latviešu un igauņu kopādziedāšanas svētkus sola šīgada tradicionālās mūzikas festivāls „Dzīvā mūzika 2024”, kas notiks no 17. līdz 19.oktobrim gan Rīgā, gan Valkas novadā. Daudzas no labi zināmām latviešu galda dziesmām, izrādās, ir ne mazāk populāras pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Turklāt klajā nākusi dziesmu grāmata „Laululaud/ Dziesmu galds”, kurā apkopotas 17 tautā iemīļotas dziesmas latviešu un igauņu valodā. Grāmatā ir arī notis un klāt pievienoti divi mūzikas diski. Turu rokās nesen klajā laistu grāmatu „Laululaud/ Dziesmu galds”,  izdevums cietos vākos ar tautā labi zināmām dziesmām un nošu pierakstu, taču šoreiz līdzās latviešu tekstam grāmatas labajā atvērumā tās pašas dziesmas teksts igauniski. Grāmatas priekšvārdu ievada latviešu tautas dziesma: Igauniski strazdiņš dzied Rīgas torņa galiņā; Es ar’ gribu mācīties Igauniski gavilēt. Un šis izdevums to piedāvā. Lai uzzinātu vairāk par grāmatas tapšanu un mūzikas ierakstiem, kas to papildina, tiekos ar krājuma veidotājiem no Latvijas puses Sandru L

Lielās mūzikas balvas laureāte dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Kultūras rondo stāsta par gaidāmo “Rudens kamermūzikas festivāla” vokālās mūzikas koncertu un turpmākajam iecerēm. Viņai ir jau arī trīs lomas Latvijas Nacionālās opreas izrādēs. “Rudens kamermūzikas festivālu” 17.oktobrī “Dzintaru koncertzāles” Mazajā zālē noslēgs emocijām bagāts un mīlestības pilns vokālās mūzikas koncerts. Viens no pasaules izsmalcinātākajiem vokālās mūzikas pianistiem Malkolms Martino un Lielās mūzikas balvas laureāte, dziedātāja Katrīna Paula Felsberga koncertprogrammā savīs austriešu dziesmu ģēniju daiļradi un latviešu vokālās mūzikas klasiku. Klausītājus priecēs  Riharda Štrausa, Franča Šūberta, Klāras Šūmanes, Hugo Volfa un Lūcijas Garūtas mūzika. Sarunas laikā viņa daudz smejas un mazliet arī demonstrē, ko no dziedātājas prasa daži laikmetīgie komponisti. Un pastāsta arī par kādu kamermūzikas tradīciju Vācijā. Katrīna Paula Felsberga studējusi Berlīnē, bet uz "Knīpām un Knauķiem" viņu aizveda jau trīs gadu vecumā.

9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "ORGANismi" vēl visu šo nedēļu turpinās Latgales vēstniecībā "Gors", aicinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību un ļaujot ielūkoties arī pašu mākslinieku dzīves aizkulisēs. Festivāla moto “DOT un DOTIES”, vēstī par dziļi personiskām mākslinieku sajūtām un dzīvi ārpus skatuves spozmes: par laiku ceļā; došanu un piedošanu. Latgales vēstniecībā "Gors" 18. oktobrī gaidāms vēl viens jaundarba pirmatskaņojums, kas tapis 9. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "ORGANismi" ietvaros – koncertizrāde ģimenēm “Kaimiņi”. Savukārt aizvadītajā sestdienā piedzīvojām koncertuzvedumu “DOT un DOTIES”, kura veidotāji visi ir spilgtas personības – pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Šis koncertuzvedums bija ļaušana skatītājām pienākt māksliniekam pavisam tuvu klāt un ieskatīties daudzās dziļi personiskās šķautnēs, tostarp caur ērģelnieces Ivetas Apkalnas dienasgrāmatas te

Gan „Dzīves tango”, gan „Brīnumskapis” man ir darbi, kuri radīti, lai runātu par kultūras un mākslas nozīmi ikdienā, rakstījusi režisore Krista Burāne, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā, jo Rīgas starptautiskajā kinofestivālā gaidāmas divas pirmizrādes – animācijas ciklam „Brīnumskapis” un dokumentālajai filmai „Dzīves tango”. Režisorei pievienojas arī cikla „Brīnumskapis” māksliniece Kristīne Jurjāne, bet par savu lomu filmā „Dzīves tango” stāsta komponists Arturs Maskats. 20. oktobrī Latvijas pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā svinēs dokumentālā portretfilma "Dzīves tango" ("Tango of Life"). Filma tapusi režisoru Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes, kā arī citu Itālijas un Latvijas kino veidotāju sadarbībā un tiek pieteikta kā "dzīvi apliecinošs darbs" par nepadošanos neārstējamas slimības priekšā un par dejas un kino dziedējošo spēku. "Filmām parasti ir vairāki līmeņi, arī stāstus var nolasīt dažādi. Man ir par to, kā māksla palīdz dzīvot un kā māksla palīdz dzīvot

Varbūt tā ir aizgājušo laiku tradīcija, tomēr mēs pie tās cieši turamies, jo zinām, cik Liepājas mākslas dzīvei tā ir svarīga – tā par nesen atklāto Liepājas vizuālās mākslas kopizstādi-biennāli “Pilsēta izredzētā” saka Liepājas muzejā. Šādu izstādi, kurai var pieteikties visos mākslas žanros strādājoši Liepājas puses mākslinieki, muzejs rīko katru otro gadu ar mērķi aktivizēt pilsētas mākslas dzīvi. Biennāles ievadā tiek noskaidroti arī laureāti, ko izraugās profesionāla žūrija. Ienākot Liepājas muzeja otrā stāva izstāžu zālē, iespaids ir košs: vairāk nekā 70 darbu, ko radījuši 53 mākslinieki, izvietoti sulīgi zaļu, zilu un violetu sienu ieskāvumā. Žanru spektrs ir plašs: te ir gan gleznas, gan tēlniecības darbi, trauki, metālkalumi, tekstila un video darbi. Šeit satieku Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu. “Mēs ļaujam, lai ir pārstāvētas dažādu veidu izpausmes. Lai arī iekārtot šādu izstādi ir grūti, žanrus ierobežot mums negribas, lai gan šodien tas vairs neskaitās mūsdienīgs formāts. Pašlaik vairāk pi

Šīs nedēļas lielais notikums ir Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). Tas norisināsies no 17. līdz27. oktobrim. Uzzināsim, kādus maršrutus festivālā piedāvā sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, ko par grāmatas „Paradžanovs. Pasaules. Scenāriji un vēstules no zonas” veidotāji stāsta par Sergeja Paradžanova filmu ietekmi un filmu „Granāta krāsā”, kuru uz lielā ekrāna demonstrēs Rundālē. Studijā Riga IFF mākslinieciskā direktore Sonora Broka un kinozinātniece, kuratore Dārta Ceriņa. Sazināmies ar portāla "LSM.lv" kultūras nodaļas redaktori Lailu Burāni.

Mazais pasaules diktāts latviešu valodā Liepājā "Putni brīnās par Liepāju". Tekstu diktē Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. Pēc diktāta tiešraides salīdzināšanai pieejams tā oriģinālteksts vietnē raksti.org.