Radio Maz Lastava

"Mūsdienās nevar tulkot pagājušā gadsimta vidū cenzētu tekstu,"  - tā saka viens no Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmatas" latviešu tulkojuma redaktoriem Dens Dimiņš, paskaidrojot, kāpēc latviešu tulkojums tapis no necenzētās versijas. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" nerodas tukšā vietā. Jau ir Prusts, ir Selīns un ir Žids ar savu autobiogrāfiju "Ja grauds nemirst". Andrē Židam Ženē raksta vēstuli, uzrunājot par savu skolotāju, bet jebkurā gadījumā 1948. gada Francijas sabiedrībā "Zagļa dienasgrāmata" ir viens traks un amorāls gabals, tāpēc arī izdevējs Galimārs piedāvā, lai autors pats savu romānu izcenzē. Nauda ir vajadzīga, un Ženē to arī izdara, tāpēc pa pasauli ceļo šī cenzētā versija. Necenzētā Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" Francijā izdota 1948. un 2021. gadā, bet Latvijā – necenzētās versijas tulkojums 2024. gadā apgādā "Aminori". No franču valodas tulkojis Nairi Balians, redaktori Dens Dimiņš (viņš arī pēcvārda autors) un Uldis Krastiņš. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" ir gan autobiogrāfiska literatūra

Gatavie jeb atrasti teksti un fotogrāfijas, kas, sadarbojoties divām autorēm un mākslīgajam intelektam, veido jaunus kontekstus un stāstus, kas pašam lasītājam veidojas aiz skopajām rindiņām. Maza grāmatiņa "Vēlas turpmāk saukties", kuras nosaukums nācis no 1939.- 1940. gada "Valdības Vēstneša", kur publicēti Latvijas pilsoņu oficiālie uzvārdu maiņas lūgumi, tajos ietverta šī frāze: „…vēlas turpmāk saukties…”. Grāmatas autores ir rakstniece Kristīne Želve un fotomāksliniece Vika Eksta. Stāstus var atrast visur - gan ejot uz Lielajiem Kapiem, gan tviterī, uzdodot kādu jautājumu un sekojot līdzi ierakstiem par čībām, gan "Eņģeļu pasta" dāvanu saņēmēju sarakstā. Attēlus ieteicams pētīt rūpīgi, lai aiz it kā vienkāršas fotogrāfijas ieraudzītu, kādus trikus izstrādājis mākslīgais intelekts, apstrādājot divas Vikas Ekstas arhīvos atrastas fotogrāfijas. Šī grāmata iesāk literārā žurnāla "Strāva" grāmatu sēriju "Mazās Strāvas", kurā redaktore Elvīra Bloma aicina sadarboties vairākus autorus vienā izdevumā.   Raid

Volstrītas svārstības un cenu telegrāfs; psihiatrijas metodes un Eiropa; 20. gadu Ņujorka un Lielā depresija. Leģendārais Volstrītas magnāts Bendžamins Rāsks un ekscentrisku aristokrātu meita Helēna Rāska. Viņi veido ietekmi un ir neaptveramas veiksmes simbols, bet publiskā fasāde un privātā telpa ir atšķirīgas pasaules. Izrādās, vienam stāstam ir četras savstarpēji konkurējošas un maldinošas versijas, bet katrai veiksmei - sava cena. Visas četras versijas satopas romānā "Paļāvība". Amerikāņu rakstnieka Ernana Diasa romāns "Paļāvība" iznāca 2022.gadā. Kad Ingūna Beķere to sāka tulkot no angļu valodas, tam vēl nebija piešķirta Pulicera prēmija. Tagad ir. Ernana Diasa romāns "Paļāvība" izdots arī apgādā "Zvaigzne ABC" latviešu valodā. Televīzijas kompānijā HBO pēc romāna motīviem top seriāls.   Raidījumu atbalsta:  

Turpinām raidījumu par izdevniecību "Zelta Ābele". Šajā raidījumā mūsu uzmanība pievērsta izdevniecības grāmatu "komponēšanas" pieredzei, atzinībai Parīzes izstādē un politisko pārmaiņu ietekmei. Kopā ar monogrāfijas un bibliogrāfiskā izdevumu kataloga autoru Laimoni Osi skaidrojam, ko nozīmē bibliofils, ko izdevējs Miķelis Goppers uzskatīja par saviem zeļļa gadiem grāmatu izdošanā un arī par viņa nodomiem, kas neīstenojās. Laimoņa Oša darbu “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta Ābele” ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs” un monogrāfiju “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” izdevis apgāds “Neputns”. Abiem izdevumiem arī “Zelta Ābeles” cienīgs Ances Pences dizains. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

Krustmātes dāvana Laimonim Osim kļuva liktenīga. Ne tāpēc, ka tā būtu bijusi no zelta, bet gan tāpēc, ka tā bija "Zelta Ābeles" izdotā grāmata "Kapteiņa Granta bērni". Pirmskara Latvijas izdevumus padomju okupācijas gados Laimonis Osis meklēja antikvariātā, arī svētdienās Biķernieku un Beberbeķu mežos, kur nelegāli pulcējās grāmatnieki. Ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu Laimonis Osis šoreiz ir Radio mazās lasītavas viesis, jo apgādā "Neputns" klajā nācis viņa mūža darbs - divu sējumu izdevums: monogrāfija par "Zelta Ābeles" dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi un darbību, kā arī izdevniecības "Zelta Ābele" bibliogrāfisks izdevumu katalogs. Divas sērijas arī mūsu "Lasītavai" - pirmajā vairāk runāsim par to, kā Miķelis Goppers, ģenerāļa Kārļa Goppera dēls, sāka izdot grāmatas, kādus principus ievēroja, kā izdevniecību "Zelta Ābele" vērtēja laikabiedri, un kāpēc Miķeli Gopperu varam uzskatīt par romantiķi. Mums sastapšanās ar kādu "Zelta Ābeles" grāmatu notika Springšļu dzirnavās, kur kā īpašu dārgumu rādī

"Es apsolu, ka neesmu spējīgs jūs saraudināt teorētiskā plāksnē, runājot par traģēdiju. Izraudāties jūs dabūsiet tad, kad jūs ar traģēdijām strādāsiet," tā topošajiem aktieriem un režisoriem kādā lekcijā Latvijas Kultūras akadēmijā reiz teicis profesors Gunārs Bībers. Savukārt profesors Raimonds Briedis ir nolicis lasītāja priekšā Gunāra Bībera lekciju atšifrējumus, ievadā rakstot: "Lekcijas ir savdabīgs žanrs, kas izgaist līdz ar nodarbības beigām. Liecības par lekcijām visbiežāk paliek pasniedzēja sagatavēs un studentu pierakstos, bet, tiem zūdot saglabājas klausītāju atmiņās". Lasot Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu" (izdevis "Neputns"), viņa bijušie studenti noteikti dzird profesora balsi, bet Gundars Āboliņš lasa savā balsī un ļoti ieinteresējas par šo grāmatu, kurai noteikti vajadzētu būt aktieru, režisoru un dramaturgu (arī skatītāju) grāmatu plauktā. "Radio mazajā lasītavā" par grāmatas tapšanu stāsta redaktors un ievada autors Raimonds Briedis, bet

Romi, čigāni, čīčas, mellenes, vārnas... visus šos vārdus garstāstā „Vārna” lieto Laura Vinogradova. Cik viegli vai sarežģīti ir runāt ar čigāniem, cik tuvu viņi sev pielaiž? Vai viņi ir latviešu čigāni? Kas nepiedien čigānietēm? "Vārnā” autore uzdod jautājumus ne tikai par čigāniem, bet arī par bērnunama traumām. Iespējams, tiem, kam nav skarbās bērnunama pieredzes, būs grūti iedomāties, kā ir, kad neviens džemperis nav tikai un vienīgi tavs un cik pazemojoši ir utu pārbaude skolā. Laura Vinogradova sāka rakstīt pirms apmēram 10 gadiem gan bērnu, gan pieaugušo grāmatas. Viņa ir Eiropas Savienības Literatūras balvas laureāte. Viņas jauno garstāstu izdevusi ‘’Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Slovāku dzejnieces Katarīnas Kucbelovas prozas grāmata "Aube" aizved uz Šumjaci Slovākijā. Braukt pie astoņdesmitgadīgās tautastērpu darinātājas Iļkas un mācīties šūt tradicionālo reģiona aubi ir veids, kā autore meklē ceļu arī pie savas vecmāmiņas. Viņa neko nefotografē, nefilmē un neieraksta diktofonā, viņa tikai fiksē tekstā, kuru nebūtu uzrakstījusi bez izšūšanas. Katarīnas Kucbelovas prozas darbu "Aube" no slovāku valodas tulkojusi Aiga Veckalne, izdevis Jāņa Rozes apgāds, lasa Gundars Āboliņš. Pagātnes notikumi un tagadne, aube, kalnu ciemata Šumjaces dažādie iedzīvotāji, folklora, etnogrāfija, ticējumi un kalni – tas viss vienā aubē – romānā "Aube".   Raidījumu atbalsta:

Cik daudz mēs zinām par cilvēku, kurš radīja dinamītu un miera balvu? Mēs, protams, gaidām, kurš tad saņems Nobela balvu, bet par pašu Alfrēdu Nobelu līdz šim nebija uzrakstīta biogrāfija līdz brīdim, kamēr to izdarīja zviedru žurnāliste Ingrīda Karlberga, izmantojot četru valstu arhīvos atrodamos materiālus. Lasot Nobela biogrāfiju, šķiet, ka dzirdam arī dialogus, bet izdomātu dialogu tur nav, ir tikai arhīvos atrodami teksti. Izrādās, Alfrēds Nobels bija romantiski un literāri tendēts, pretrunīgs un sarežģītās ģimeniskās attiecībās. Protams, sarežģīts ir arī Alfrēda Nobela ceļš līdz pēdējam testamenta variantam. Ingrīdas Karlbergas grāmatu "Alfrēds Nobels" latviešu valodā izdevuši "Latvijas Mediji". Latvijas Radio bija iespēja arī sarunāties ar Ingrīdu Karlbergu:   Raidījumu atbalsta:

2023. gada janvārī apritēja simt gadu kopš brīža, kad Jaroslavs Hašeks nodiktēja „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaulē karā” pēdējo teikumu. Irena Douskova nav sarakstījusi biogrāfisku romānu par Hašeku, bet gan radījusi tekstu „Lāču deja”, kurā fikcija mijas ar realitāti, eksistējušas personas ar izdomātām, anekdotes ar traģēdijām, bet čehu krodziņi jebkurā gadījumā ir svarīga darbības vieta. Gundars Āboliņš, lasot „Lāču deju”, gan smejas, gan gandrīz raud, un var pat noticēt, ka tas ir Hašeka teksts, tik labi autorei izdevies to atdarināt. Irenas Douskovas „Lāču deju” no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, kurš par čehu valodu un notikumiem Čehijā (toreiz Čehoslovākijā) sāka interesēties „Prāgas pavasara” laikā. Raidījumu atbalsta:

Ciglītis ir mazs putniņš, kas attēlots gleznā, un gleznai ir būtiska nozīme amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas apjomīgajā romānā "Ciglītis". Romāna galvenais varonis ir Teo, kurš 13 gadu vecumā zaudē māti, ar to arī sākas viņa lielā vientulība Ņujorkā. Tad, kad šķiet, ka nu jau gan viss varētu ritēt labi, viņš beidzot ir sastapis īsto cilvēku, tad izrādās, ka tā nav. Teo jāceļo gan pa Ameriku, gan Eiropu, jāpiedzīvo gan apsēstība, gan zaudējumi, bet mazā glezniņa viņam saistās ar māti, kuru reizēm viņš iztēlojas esam tikai citā pilsētā… Donnas Tartas romāns "Ciglītis" saņēmis Pulicera balvu, pēc tā motīviem uzņemta filma. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. Izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris" – grāmata par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs. Jūs, protams, varat sākt ar vienu stāstu no 11 – piemēram, sava mīļākā aktiera Andra Keiša, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa, Baibas Brokas vai kāda cita, bet tad tomēr esot jālasa visi, ja gribat pilnu bildi par Jaunā Rīgas teātra 30 gadiem. "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" – tā sauca pirmo Alvja Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī 1993. gadā. Varat saukt to par teātra mitoloģijas vai atgriešanās grāmatu, vai dot tai katrs savu personīgo nosaukumu, jo pieļauju, katram ir arī sava personīgā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Grāmatā atradīsit arī ļoti personīgas aktieru fotogrāfijas no viesizrāžu aizkulisēm, kas līdz šim nav publiskotas, kā saka Vilis Daudziņš – „pārskatījām savas kurpju kastes”. Ja šī grāmata ir skats no iekšpuses, tad top arī skats no ārpuses, ko raksta arhitekte Zaiga Gaile un mākslas zinātniece Anita Vanaga – par namu Lāčplēša ielā 25 un p

Lietuviešu dramaturgs un rakstnieks Marjus Ivaškevičs Latvijā ir pazīstams no iestudējumiem uz teātru skatuvēm – "Izraidītie", "Tuvā pilsēta", "Mališ". Tagad latviešu valodā izdots viņa romāns "Tomass Mūrs" par rakstnieku, kurš maina valodas, kurš piedzīvo visas iespējamās krīzes, tajā skaitā radošo. Romāns ir arī distopija par laiku, kad radošie cilvēki dzīvos rezidencēs, stikla būros kā zooloģiskajā dārzā, kur tūristi nāk aplūkot, kā tad viņi tur rada. Darbības pārcelšana it kā tuvā nākotnē ir arī zināmā mērā autora maska un vairogs, lai netiktu vilktas pārāk tiešas paralēles ar viņa paša biogrāfiju. Dace Meiere ir tulkojusi romānu "Tomass Mūrs" no lietuviešu valodas, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Autors – Marjus Ivaškevičs, kura vārdu latviski joprojām vieglāk izrunāt nominatīvā.   Raidījumu atbalsta:  

Gunara Saliņa "Rakstu" 2. sējumā apkopoti Saliņa jaunības dzejoļi, atdzeja un raksti, arī autobiogrāfiskais darbs "No Naudītes līdz Elles ķēķim". Tas simboliski ietver šīs divas rakstnieka puses – latvisko un amerikānisko. Dīvainais Ņujorkas rajons ar draudīgo nosaukumu "Elles ķēķis", kurā tagad var atrast tikai adresi, ne to noskaņu, kad tur dzīvoja latviešu trimdinieki – mākslinieki un dzejnieki. Gunars Saliņš arī raksta, kas tad īsti bija Elles ķēķis, bet Kārlis Vērdiņš atklāj, ka šogad svinēsim svarīgas simtgades, arī Gunaram Saliņam. Šoreiz Radio mazajā lasītavā viņi abi lasa arī dzeju – gan Saliņa "Rakstu" sastādītājs Kārlis Vērdiņš, gan aktieris Gundars Āboliņš. Gunara Saliņa "Rakstu" 2. sējumu izdvevis LU LFMI, sastādītājs un priekšvārda autors Kārlis Vērdiņš.   Raidījumu atbalsta:

Elze fon Kampenhauzena savu dzīvesstāstu uzrakstījusi 1947.gadā. Grāmatā "Atmiņas no vecās Vidzemes. Elzes un Rūdolfa stāsts" pavīd vācbaltiešu un latviešu personu galerija - muižnieki, skolotāji, mācītāji, ārsti, pārvaldnieki, sulaiņi, klavierskolotāji, guvernantes, bērnības un jaunības draugi… Sarunā ar tulkotāju Indru Čeksteri uzzinām, ka aristokrātu divas svarīgākās prasmes tolaik bija franču valoda un jāšana. Pēc aristokrātiskās bērnības un jaunības Vidzemē Elzei bija laimīga laulība, muižas īpašnieces sadzīve un pienākumi, trīs bērni. Viņa piedzīvoja revolūcijas, karus, sarkano laiku, bēgļu gaitas. "Elzes un Rūdolfa stāstu. Atmiņas no vecās Vidzemes" lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja no vācu valodas un priekšvārda autore Indra Čekstere. Izdevis "Madris".   Raidījumu atbalsta:

Kas nosaka mākslas darba vērtību un cenu? Kas notiek izsolēs? Kas ir labs viltojums un kāds sakars aptiekāram ar gleznotāju? Retabli un to autori - kas viņi bija un kas tos pasūtīja? Diplomēta mākslas vēsturniece un galeriste Lea Simone Allegria savā otrā romāna ''Lielā māksla" centrā liek izsolītāju Polu Vivjennu, kurš grib doties pelnītā atpūtā, bet kāds negaidīts notāra telefona zvans visu maina. Retabls "Jaunava ar sarkanrīklīti" uzdod jautājumu, kurš Florences gleznotājs ir tā autors. ''Da Vinči kods'' arī šajā romānā tiek pieminēts, gan mazliet ar ironiju, neticot, ka mīklu var atrisināt sieviete... Leas Simones Allegrias romānu ''Lielā māksla" no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevusi "Aminori". Pasaule mainās, izsoles notiek tiešsaistē, mākslas darbus ieslēdz banku seifos. Un kur nu vēl mākslīgais intelekts! Sens Florencē gleznots retabls uzdod mūžīgo jautājumu – kas ir māksla? Kas ir liela māksla?   Raidījumu atbalsta:

Ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu norunājam satikties atkal pēc 20 gadiem, jo, iespējams, tad būs pietiekami liela laika distance, lai paskatītos uz piedzīvoto gadu tūkstošu mijā. Pagaidām viņš dalās ar smieklīgām un ne tik smieklīgām atmiņām par trakajiem deviņdesmitajiem, kad viņam pašam bija ap trīsdesmit. Bija izjaukta miegainā un depresīvā padomju īstenība, cilvēki pārmeta kažokus, mainīja nodarbošanos, mēģināja izdzīvot un saprast jaunos spēles noteikumus. Pēc "Pieauguša puikas atmiņu klades" tagad iznākusi Valda Klišāna grāmata "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas". "Trakie deviņdesmitie" ir grāmata, kura vismaz mūsu paaudzei noteikti raisa personiskās atmiņas par to, kādas pārejas un robežas mums bija jāpāriet un kuras bija vissarežģītākās. Vai arī viskomiskākās. Valda Klišāna grāmatu "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Rakstniece un viņas elle. Vairāki kūleņi līdz pat grāmatas beigām un jautājums - ko iespējams uzrakstīt pēc grāmatas, kam bijuši lieli panākumi? Arī romānu rakstniecībai ir ēnas puses un procesi. Ne tikai Francijā labais tonis prasa, lai tev būtu kaut viena izdota grāmata. Ēnrakstniecība zeļ un plaukst. Vācijā savukārt smalki ir būt doktoram. Par to visu runājam ar tulkotāju Intu Šmiti, lasot franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Balstīts patiesos notikumos". Latviešu lasītājiem jau pazīstami franču mūsdienu rakstnieces Delfīnes de Vigānas darbi "Lojalitātes", "Bērni ir karaļi" un "No un es". Delfīnes de Vigānas romānu "Balstīts patiesos notikumos" no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevis "Jāņa Rozes apgāds".   Raidījumu atbalsta:

Rakstniece Nora Ikstena klusēšanas gadu ir pārtraukusi ar romānu "Jōna". Parasts puisis Jona, kas strādā par kurjeru un piegādā ēdienu, pagaidu ļaužu meitene un zilais Valis - viņi visi satiekas šajā grāmatā, sasienot biblisko sižetu ar mūsdienu pasaules cilvēku izjūtām sērgās un karos. Nora Ikstena raksta: "Ūdeņu milzis Valis un sauszemes gājējs Jona, katrs sava iekšējā dzinuļa vadīts, dodas cauri jōnas miglai, un dzīvei jākļūst par mākslu - mākslu izdzīvot." Grāmatu atvēra, skanot Raimonds Tigula hanga skaņām, ļaujot tekstam nest un plūst. Radio mazajā lasītavā teksts skan aktiera Gundara Āboliņa balsī. Ar rakstnieci Noru Ikstenu sarunājas Ingvilda Strautmane. Saruna ar rakstinieci Noru Ikstenu arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:  

Nolūks nogalināt un tīšs uzbrukums cilvēka dzīvībai vienmēr ir morāls pārkāpums – it kā tik vienkārši, bet dažādos apstākļos kļūst tik sarežģīti. Agnese Irbe savā grāmatā „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” apskata arī pretargumentus, bet aizstāv savu pozīciju, izmantojot gan konceptuāli analītisko, gan arī ilustratīvo piemēru pieeju. Tīšas nogalināšanas aizliegums neparedz nekādus izņēmumus – ne cilvēku nepilnīgu attīstību vai konkrētu spēju trūkumu, ne viņu nodarījumus, ne lielāka kopējā labuma aprēķinu. Mākslīgie aborti, eitanāzija, nāvessods un nogalināšana kara laikā, dzīvnieku morālais statuss. Ar šādām nopietnām morālfilozoijas pārdomām Radio mazā lasītava noslēdz 2023. gadu. Antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmatu „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” izdevis Žaņa Lipkes memoriāls. Agnese Irbe (dzimusi Gaile, 1976) ir sengrieķu valodas filologs, antīko zinātņu doktore. Izdevusi dzejoļu krājumu Tā gaisma (1991), krājumu Hipokratiskie raksti. Izlase (2003) un bilingvālu Epikūra tekstu